Kad dvēsele ievibrē…
Atgriežoties vēlreiz pie mazās grāmatiņas „ Zilie putni”, par kuru jau blogā esmu rakstījusi.
Vairāki cilvēki to izlasīja un saņēmu dažādas atsauksmes. Cilvēkiem tā patika. Citu vairāk uzrunāja, citu mazāk. Un tas taču ir ar visām lietām. Vienu aizrauj, cits tikai parausta plecus….
Domāju, kāpēc es tik ļoti šo grāmatiņu izdzīvoju… tad sapratu, ka tieši šo darbu esmu izlasījusi caur savu sirdi. Kaut kas visā rakstītajā mani ir tik dziļi skāris, ka vēl tagad rakstot to sajūtu. Man liekas, ka tas varētu būt tāds bez nosacījuma mīlestības mirklis….. dziļš un īsts….sajutu rakstītā skaistumu, dziļumu un patiesumu.
Ne vienmēr tādu sajūtu varu sasniegt.
Lasot ar prātu , dziļākās dvēseles stīgas neievibrē…..
Cik dziļi dvēselē jāpaklanās visam Visuma radītajam, lai sajustu …..
Esmu pateicīga par šo mirkli….
Apstāties, lai jaunā kvalitātē dotos uz priekšu…
Ir tāda sajūta ne tikai man bet arī citiem, ka laiks rit daudz ātrāk nekā agrāk….
Par pierādījumu atradu salīdzinājumu ar dabas procesiem. Sestdien, tātad gandrīz maijā vidus, ar autobusu devos uz Jēkabpili… divas stundas nolēmu baudīt dabas skaistumu.
Vienā laikā zied viss, gan tulpes un narcises pie mājām, gan ķirši un ābeles, gan ceriņi jau veras vaļā un atgriežoties Rīga ieraudzīju ka arī kastaņi jau raisa savus pumpurus…
Viss it kā vienā punktā……
Punkts.. tas ir sākums…
Bet lai to ieraudzītu, sajustu un saprastu, kas notiek ir jāapstājas. Ne vienmēr tas ir tādā fiziskā formā un tomēr arī tajā. Reizēm dzīve pati cilvēku noliek, lai apstātos un pārdomātu, ko tālāk.. vai pavisam citādi, ieliek kaut uz pāris dienām gultiņā ar temperatūru…
Tad atnāk doma….
Kas ar mani….???
Reizēm secinājumu izdarām, reizēm nē. Iemetam mutē ripuļus un dodamies tālāk.
Bet ko tieši šis moments rāda un māca?
Laikam tomēr neapzināti dzīvojam līdzi dabai, steidzamies visu sadarīt vienā laikā.. Tātad iespējams tā arī vajag… ja jau daba pati to rāda…
Bet tad ir brīdis , vismaz dabā miers, it kā sastingums, kad sēkla iekritusi zemē…
Tad tā uzbriest, lai izlīstu laukā no zemes. Tai jāsaņemas ,lai kļūtu tik spēcīga un izkļūtu zemes virsū un tiektos uz sauli.
Un sauli varētu salīdzināt ar Dievu .
Varbūt daba māca arī mūs, apstāties, ieskatīties sevī…. ne vienmēr gribas to darīt, jo reizēm pat nezinām, kas tur iekšā varētu parādīties.
Gribas jau domāt, ka strādājot ar sevi viss ir vislabākajā kārtībā un tomēr…..
Bailes.. ieraudzīt to, ko nevēlamies varbūt saskatīt.
Nojaušam gan, jo to jau atspoguļo apkārtējie. Un ja tas nepatīk, ko saka, vai pret mums vērš citi tomēr ir tas kas mājo mūsos.
Esmu sapratusi, ka līdzko apstājos un ieraugu savus melnos punktiņus, vai laukumiņus… Atzīstu sevī, ka nu neesmu nekāds eņģelis… Tajā brīdī atnāk doma, ko lietas labā varu darīt, kā mainīties. Galvenais ir atzīt…Dusmojoties un vainojot sevi un citus ,pati nemainos, bet ievedu sevi upura lomā un aizeju no atbildības ko darīt.
Bet kas meklē tas atrod. … ja ir atrasts, tad ir jāatstrādā.
Bieži cilvēki atstrādā tehnikas, uzraksta piedošanas un vēl ko citu… Tad gaida, kas notiek…. un reizēm nenotiek nekas, vai notiek tā mazliet, iekustas…
Kāpēc?
Man atnāca doma, ka tad ir jāiet pie cilvēkiem, lai tie spoguļo, vai tiešām tas ir izdarīts no sirds, vai tikai tāpēc, ka tā vajag.
Arī šis darbiņš darāms no sirds, neko, itin neko negaidot pretim…..
Tas ir tas darbiņš, ceļš pie sevis paša. Un apstājoties to var sākt darīt, kad ielūkojamies sevī un daudz mazsvarīgāks kļūst tas kas notiek ārpusē…
Un tad kā dabā, sākas jauns cikls.
Arī mūsos var sākties jauns cikls, kad izprotot sevi, esam ceļā uz jauniem pārbaudījumiem, lai augtu.
Un kas zina kāpēc dabā viss tā steidzas….
Varbūt jaunam sākumam? Tātad arī mums jāpasteidzas, lai ielūkotos savā dvēseles spogulī un tad tiektos uz Sauli!
Esam laipni vai nelaipni cilvēki?
Situācija no dzīves….
No Latvijas ir aizbraukuši daudz cilvēku, lai nopelnītu, lai varbūt meklētu laimi, vai ko citu.. bet stāsts nav par to.
Ilgāku laiku dzīvojot ārzemēs cilvēki satiekas, iemīlas un veido ģimenes. Tad nu jaunie ģimenes locekļi brauc ciemos pie mums. Grib paskatīties, kāda tā Latvija ir un kādi cilvēki šeit dzīvo.
Dzirdēju šādu atgriezenisko saiti..
Latvijā esot ļoti nelaipni un nesmaidīgi cilvēki.
Zinot, ka mēs tomēr esam mazliet ziemeļnieki, sākumā domai pat piekritu… Nu varbūt jau esam tādi mazliet savrupi…. Nākamo reizi atkal brauciens uz Latviju un negatīvās situācijas turpinās….restorānā netiek pasniegts tā kā vajadzētu. Īrētā mašīna ne tik laba. Dusmīgi cilvēki.. atkal un atkal….
Arī es aizdomājos tā dziļāk un sāku vērot, kas notiek ar mani pašu…. ir jau dienas ,kad gribas kā gliemezim ielīst savā mājiņā un tur tā vientulībā pasēdēt… un dažreiz tomēr kāds iztraucē…….. tajās reizēs ir sajūta, ka iekšējā saulīte tā mazliet aiz mākoņa noslēpusies. Nu nekur jau viņa nevar pazust,…. tikai jādara lai tie mākoņi tik bieži tai saulītei priekšā neiet.
Un izrādās, ka tas ir tikai mūsu pašu rokās un ar citiem – tautību, valsti vai ko citu pat nav nekāda sakara. Ja latvietis visu laiku nesmaida, tas nenozīmē ka ir nikns uz visu pasauli.
Tad nu tomēr teiciens – Kā sauc tā atsaucas- ir vietā.
Piestrādāju pie savas iekšējās saulītes un gandrīz katru dienu notiek brīnumi… ieeju veikalā, kāds jau smaida pretim un priecājas atkal redzēt jo ir taču iespēja novēlēt jauku dienu… jo ja nu kādam šajā dienā ir pietrūcis mīlestības, ja man ir .. varu padalīties…. Citā vietā atkal tas pats… piedāvā vietu transportā…..situācijas ir ik uz soļa…
Var jau nesmaidīt, bet enerģiju neviens vēl nav „atcēlis „.. to sajūt jau pa gabalu….
Un ja arī man kādu dienu nepietiek mīlestības, tad noteikti kāds ar to padalās….
Runājot ar šī cilvēka latvisko pusīti, nosecinājām, ka laikam jau tas tā ir….viss atkarīgs kā pats cilvēks attiecas pret citiem un situācijām …un ko gaida, kad dodas uz Latviju. Jo ko gaida ,to arī sagaida….
Un nevis laikam, bet tā ir. Un to var viegli pārbaudīt. Tikai pie savas pozitīvās iekšējās sajūtas būs ilgāku laiciņu jāpiestrādā, lai tā ir tāda īsta un patiesa, lai pasaule notic…
….. tad jau var doties jebkur, jo iekšējā saulīte atkausēs pat leduslāci … 
Reizēm tukšs trauks vērtīgāks kā pilns…
Katram cilvēkam dzīves laikā ir izveidojušies savi uzskati un dzīves izpratne… kā visam vajadzētu būt…. Cilvēks bieži gaida arī no citiem, tieši tādu izpratni vai rīcību. Bet nekā.. cits dara pavisam citādi un arī viņam liekas, ka tas ir pareizi. Un tā arī patiesībā ir….
Gaidot no otra kaut ko, īstenībā pat nepasakot ko īsti.. tā var gaidīt līdz bezgalībai un otrs nekad nepiepildīs šīs gaidas…. Un cilvēks kļūst neapmierināts.
Vai gaidīt?
Varbūt piepildīt pašam? …un būt apmierinātām?
Sākot mācīties pie dažādiem skolotājiem arī es ar to sastapos. Biju iepriekš daudz lasījusi un toreiz domāju, cik daudz es zinu. Un ja tas ko zināju nesakrita ar dzirdēto iekšēji bija konflikts- vai iekšējais dialogs…. un patiesībā neko tā īsti neieguvu, jo nepratu vienkārši uzklausīt….
Tagad daru citādi. Klausos dažādas lekcijas, lasu grāmatas, eju pie dažādiem skolotājiem, tiekos ar interesantiem cilvēkiem…. bet visu uzklausu kā informāciju. Sarunas vai nodarbības laikā esmu kā tukšs trauks. Nevis kā trauks, kuram viss līst pāri malām… un ir kā viszinis, kam viss uz pasaules jau ir skaidrs…
Man ļoti patīk vēdiskā astrologa un psihologa Rami Blekt lekcijās sacītais – Es esmu vēl lielāks skolnieks kā jūs…..
Dzirdētā, vai lasītā informācija pamazām zemapziņā ieņem savu vietu, sintezējas ar iepriekš iegūtajām zināšanām. Pārbaudu praksē, kā tas darbojas manā dzīvē. Kas derīgs pielietoju. Kas šajā brīdī man nesaprotams atlieku maliņā… bet galvenais nestrīdos, ka tas nav pareizi.
Vēlāk, kad iegūstam dziļākas zināšanas, atceroties iekšējos dialogus vai savas pareizības pierādīšanu, jūtamies neērti….
Jo vairāk zināšanu pati uzkrāju, jo elastīgāka kļūstu pret citiem un pasauli…
Labi ir justies arī skolnieka statusā, tas mani ved uz priekšu.- lieku savu pasaules izpratnes puzli…
Un tad jau nekas nav jāgaida.
Lai mums tukšs trauks…. un elastība jaunu lietu apguvē..
Kā draudzēties ar miega peli…
Reizēm vakarā ļoti nāk miegs. Dodos gulēt pietiekoši laicīgi. It kā jau esmu gatava miegam, arī smadzenes kādu laiciņu jau ir atpūtinātas…..
….miega pele vilktin velk uz gultu….
Izdaru vakara procedūras un dodos gulēt.
Paiet pusstunda, vairāk…. kā miegs nenāk, tā nenāk. Miega pele aizbēgusi….
Galvā saskrien dažādas saraustītas domas, risinās kāds jautājums, vai jauna tēma….bet galvenais sajūtu, ka ķermenis saspringts…Lai cik cenšos to atbrīvot, tas izdodas tikai uz dažām sekundēm.
Esmu atradusi, iespējams kādam jau zināmu metodi. Galvenais… tai ir vairāki labumi.
Es daru tā:
Sajūtu ķermenī to daļu, kura ir saspringta. Tad visu savu uzmanību veltu tikai tai ķermeņa daļai. Sākumā, uzmanība grib ik pa laikam novirzīties uz citām domām. Tad to ātri atrauju atpakaļ kur bija. Sākumā, tas man prasīja ļoti lielu iekšēju koncentrēšanos. Bet tā varu pēc laika aizmigt.
Koncentrēšanās laikā sajūtu kā šajā rajonā pieplūst enerģija. Tātad notiek arī atveseļošanās process, ja tas organismam ir nepieciešams. Labums būs arī veselam ķermenim. Tas nenotiek gan vienā dienā, bet pastrādājot ilgstošāku laiku.
Trešais labums ir tas, ka iemācījos koncentrēt uzmanību uz kaut ko vienu.. tas ir kā meditācijā, lai atslēgtu domas.
Nu man iznāca veseli trīs labumi….
Lai mums visiem labs miegs!!!
Tātad kā miega peli aiz astes atvilkt atpakaļ
Mazā grāmatiņa „Zilie putni”…
Vienkāršas dzīves patiesības vienā skaistā stāstā…
Atverot darbā savu atvilkni, ik reizi acīs iekrita kāda kursu apmeklētāja aizmirstā Deivida Freižera grāmatiņa – „Zilie putni”. Tā man atgādināja laiku, kad to biju lasījusi. Zināju, ka ir laba, bet kas tajā rakstīts.. tā īsti vairs neatcerējos….. Pēdējā mēneša laikā pāris cilvēki man par to atgādināja… un e- pastā saņēmu to ar roku nodrukātu….
Nekas tāpat vien nenotiek..
Steidzīgi sameklēju grāmatu plauktā. To biju atnesusi mājās, lai kaut kad…… izlasītu.
Grāmatā tik daudz vienkāršu patiesību, kuras ikdienā aizmirstam ievērot… izdarīt, vai pasacīt….Un viena no tām…
„ Pateikt kādam, ka tu viņu mīli. Mēs to jūtam bieži, taču nepasakām. Allaž atliekam uz vēlāku laiku. Dažkārt šis „vēlāk „nepienāk nekad.”
Kursos izejam ļoti vienkāršu vingrinājumu – Viens otram sakām „Es tevi mīlu” un ir bijuši gadījumi, kad cilvēks vienkārši to nevar izdarīt., sakot es taču negribu melot…. Bet kam tad melojam??? Varbūt ,ka pašam sev???
Tuvojas laiks un sen jau to sajūtu, cik mīlestība mūsos ir svarīga….. iekšēji, tāda īsta un patiesa, kas ir silta pret visu un visiem. Tā nevērtē, tā pieņem.. Tā nepaaugstina un nepazemina. Tā ļauj būt….
„Dzīve ir bezgala vienkārša, tikai mēs visu gribam sarežģīt. Jo ilgāk atrodamies uz šīs zemes, jo skaidrāk saprotam, ka dzīve ir tikai jādzīvo. Visa pamatā ir pieredze. Mācies no tā, ko dari, un dzīvot būs vieglāk.” – sarunājas grāmatas galvenie varoņi….viņa un viņš…Kriss un Elisona
Viņš- kurš atnācis vēlreiz uz zemi, lai satiktu savu mūžu mīlestību. Jā, jā mūžu,… lai vēlreiz vienkārši pabūtu kopā uz pavisam īsu brīdi. Jā, varbūt tas izklausās mistiski. Bet reizēm satiekot kādu cilvēku rodas sajūta, ka sen viņu zini un gaisā virmo siltas sajūtas….
Ciemos pie Elisonas atbraukusi kāda maza radu meitene, kura ir uz ratiņiem, jo kājas neklausa. Kopā ar Krisu viņi dodas uz dārzu, kurā parādās skaisti tauriņi. Kriss aicina mazo meiteni palūgt, lai tauriņi pielaistos tuvāk, bet mazā Emija netic, ka tas varētu notikt :„Pasaki, ka tu viņus mīli, ka viņi ir skaisti un ka tu nedarīsi viņiem pāri….Atliks tikai pastiept rokas, lai viņiem būtu kur uzmesties.”
Vai nav tā, ka visu ko darām vajadzētu darīt ar mīlestību, lai „Tauriņi” vienkārši uzsēstos mums uz rokas un uz pleciem???
Skrienam laimei pakaļ, bet varbūt vajadzētu nomierināties, sajust sevi, sajust savu dvēseli… un TAD…..
„… pats grūtākais ir panākt, lai cilvēki atsaucas mīlestībai. Mūs vienmēr pārņem aizdomas, ja kāds izturas laipni vai par mums rūpējas. Tomēr galu galā mēs iemācāmies noticēt””, saka Kriss
Dot un pieņemt… sajust šīs divas enerģijas, kas būtībā darbojas kad notiek apmaiņa. Dot ir daudz vieglāk!!!
Kāpēc???
… un kā ir ar pieņemt???
Katram pašam jāiziet caur šo pieredzi, sajūtot, saprotot, kas tas patiesībā ir……
Doma,…
.. ja mēs paņemam rokās maizi, tad tas ir turpinājums no mums pašiem…. Viss ir enerģija.. viss ir saistīts…. ja tas ir turpinājums, tad es atbildu par to, kam pieskaros…. Kā tas viss turpināsies, kādu enerģiju nesīs??? Un ja to sajūtam, tad izdodas… tad sanāk… tad risinās….
Par to saka Kriss Elisonas brālim , Pret visu ir jāizturas ar mīlestību. Tikai mīlot viss un visi atsaucas…
„Tikai mīlestība rada mīlestību.”
„Taču ar nezināšanu neattaisno pieļautās kļūdas. Ja tu tagad no kļūdām nemācīsies, vēlāk tās tev būs jālabo!”
Ticība, tam ko dari, tam, kas esi!!!
Bet tad kad ticu, vai pareizāk sakot zinu, tad pienāk brīdis, kad vairs nevienam nekas nav jāpierāda…kāpēc tā un kāpēc es tā daru….
Un Kriss saka: „ne reizi vien, kad būsi pārliecināts par savu taisnību un uzskatu pareizību, kāds to apšaubīs, un tā būs tavas ticības pārbaude, tavas sirds… sirds un dvēseles pārbaude. „ Ja tu pats kaut kam netici, tad nemēģini tēlot ticību, jo cilvēki redz tev cauri.”
Dalījies ar savām zināšanām un mīlestību Kriss atkal dodas projām… uz to pasauli, kuru mēs neredzam, bet pieļaujam iespēju, ka tā eksistē.
Lai izprastu un sajustu grāmatas dziļo saturu, tā ir jāizlasa. Jāizbrīvē vien divas stundas sava laika. Piešķirot šim laikam vērtību….
Grāmata beidzas ….. man pār vaigiem visu laiku birst kristāla lodītes, kas neaizmiglo skatienu lasot…. Tādas caurspīdīgas un smagas… bet piepildītas ar mīlestību!!!
Mazā grāmatiņa, patiesi un dziļi mani uzrunāja….
Par pašvērtējumu runājot…
Pašvērtējums ir ļoti svarīga lieta, kas palīdz mums virzīties un priekšu. Rada labas sajūtas, lai dzīvotu, radītu, strādātu, vai vienkārši smaidītu un komunicētu ar cilvēkiem.
Nonācu pie secinājuma, ka tad kad strādāju darbu, kas mani aizrauj, interesē vai varētu teikt, tas ir kā Dieva dotā talanta realizācija. Tad jūtos es pati; droša, pārliecināta par to, ko daru. Nebaidos izskatīties muļķīgi, vai kļūdīties un atzīt savas kļūdas citu priekšā. Tad nav sevi jāsalīdzina ar citiem, jo varu būt savā vietā ar savām idejām, savu attieksmi pret cilvēkiem, smaidu un iekšēju mīlestības sajūtu……
Tad jūtos kā Visuma klātbūtnes piepildīta. Atnāk pareizie vārdi, pareizā doma un īpašā gaisotne.
Nez no kurienes rodas enerģija visai dienai… miers darot un viss notiek savlaicīgi.
Pat vakaros gulēt dodoties atskrien idejas ko uzrakstīt, kā risināt kādu domu, kā radīt jaunu darba uzdevuma lapu, kā labāk saplānot mājas darbus…
Vakar atpazinu brīdi, kas radīja mazmazītiņu satraukumu. Izrādījās, ka pagājušajā mēnesī biju piemirsusi pieslēgt mobilā telefona pieslēgumu, kas ļāva dažiem cilvēkiem piezvanīt lētāk. Šoreiz maksājums bija izaudzis varen liels…. radās neomulīga sajūta . Ātri piefiksējot šo sajūtu, neļaujot tai pievienoties emocijām, nodomāju…
Ko šis gadījums man māca?
Ko es darīšu citādi?
Iekšēji pieņēmu un pateicos par situāciju, jo mainīt pagātni nevaru !!!
…un iestājās miers.
Mums katram ir savi šūpulī ieliktie talanti. Un ja savā dzīvē tos realizējam, tad rezonējam ar Visumu un piepildām savu dzīvi ar prieku, aizrautību, atklāsmēm, veselību …..gaišām domām…interesantiem darbiem, radītiem un pieņemtiem piedāvājumiem…….
… vienkārši esam… ar adekvātu pašvērtējumu….
Lai dzīvotu, lai mīlētu, pateiktos un dotu….
Justies sievišķīgi…
(Jautājums no mammamuntetiem.lv
http://www.mammamuntetiem.lv/articles/20767/7-zelta-likumi-sieviskibai/ )
Jautājums:Sakiet, kādi, jūsuprāt, tādi kā zelta likumi sievietēm jāievēro, lai viņas izskatītos un justos sievišķīgi? priecāšos, ja dalīsities kādos 3-5 savos likumos:) protams, var arī vairāk!:)
Atbild: Ilze Patmalniece, tērpu māksliniece
Man jāsaka godīgi – lai justos sievišķīgi un skaisti, pirmais likums nav par apģērbu. Tas būs par savu iekšējo pasauli un tās sakārtošanu. Kas attiecas uz apģērba likumiem – pirmais noteikti ir: apģērbam ir jāsaskan ar jūsu būtību. Ja sirdī esi kā delverīgs pašpuika, izvēloties apģērbu, tas ir jāņem vērā, taču, protams, tas nenozīmē, ka nevari būt sievišķīga un izcelt visu sievišķīgo, kas tevī mīt. Lai izskatītos sievišķīgi, tev sevī ar apģērbu jāpasvītro visu, kas tevī skaists, savu sievišķīgo „es”: vidukli, krūtis, kājas. Matiem allaž ir jābūt koptiem, tīriem. Grims – neuzkrītošs. Sievišķīgu tēlu radīs ziedu raksti, volāni, mežģīnes. Neaizmirsti arī par apaviem uz papēdīša – kolīdz tādus uzvelkam, tā jūtamies un pat kustamies savādāk, nekā, ja skrienam zemu papēžu apavos. Un vēl viens zelta likums sievišķībai – patiess smaids!
Turpinot domu : Sarmīte Šmite
Patiess smaids! – kad tas ir patiess???
Ja tas tā ir, tad tas ir sievietei uz lūpām, pat tad, kad viņa vienatnē dodas kaut vai iepirkties. Patiess smaids atnāk tad, kad mīlam un pieņemam pašas sevi. Tā dziļi ,no visas sirds. Mūsos sāk mājot iekšējā LAIMES sajūta, kura vairs nav atkarīga no tā, kas notiek apkārtējā pasaulē. Kad skatāmies uz lietām bez ilūzijām, tās redzam tādas kādas tās ir… ne jau vienmēr viss ir tikai balts, bet mēdz būt arī pavisam citādi. Arī citādais ir jāizdzīvo, ja to pieņemam kā mācībstundu un uz tā pamata augam, izejam savu dzīves skolu.
Tātad viens no likumiem būtu – mīlēt sevi! 
Atrast sevī iekšējo sievieti, sajust to, iepazīt, uzrunāt.. dzīvot ar to, ieklausīties viņā. Kad tas izdosies, pamazām mainīsies acu skatiens, kustības, attieksme pret sevi, pretējo dzimumu. Jo sievišķīgāka sieviete kļūst, jo vīrišķīgāks viņai blakus top vīrietis, tētis, dēls….kolēģis…. Sieviete vairs nav cilvēks, kurš uzņemas visu dzīves smagumu uz saviem pleciem un izkomandē savu vīrieti. Bet ar savu dzīves gudrību un iekšējo sajūtu panāk, ka vīrietis ir laimīgs, ja viņš ko var darīt savas sievietes un ģimenes labā.
Sievietei ir daudz vairāk iekšējās enerģijas nekā vīrietim.
Tas nozīmētu sakārtot savu domu pasauli! Domas taču materializējas. Pavērosim, kas notiek mūsu ārējā pasaulē, kā pret mums izturas līdzcilvēki. Mūsu iekšējā pasaule ir spogulis tam.
Iekšējais atspoguļo ārējo.
Atlikt malā visas „ zāģmašīnas” un domāt par to, ko ES varētu darīt, lai mans vīrietis celtos, ietu un darītu. Savu vīrieti atbalstīt it visā. Dot viņam iespēju būt vīrietim. Ja tas jau notiek, tad sieviete ir sievišķīga….
Jā.
Sieviete ir stipra, bet šis spēks sievietei izpaužas viņas valdzinājumā, acu skatienā, gaitā, it visā ko viņa dara.
Sievišķīgas sievietes klātbūtnē vīrietis vēlas būt vīrišķīgs un galants.
Būt sievišķīgai sev pašai, lai tas ir dabiski, jo šajā dzīvē esam taču atnākušas sievietes ķermenī.
Kopsim savu ķermeni, savas domas, savu dvēseli, tātad savu iekšējo starojumu!!!
Radīsim katra savu – īpašu sievietes pasauli!
Katrai tā būs citāda.
Katrai ar savu „odziņu”.
Dusmas, kas rada…
Katram mums ir kādi uzdevumi, kas šajā dzīvē apgūstami.
Vakar klausoties kādu audiolekciju, atmiņā atnāca kāds noliktais „eksāmens”, kad vienu no uzdevumiem biju veiksmīgi atrisinājusi….
Toreiz priecājos, ka beidzot esmu uz kādu situāciju, kura ik pa laikam mani noveda sliktās sajūtās- pieveikusi. Sapratu, ka lietas vispirms ir jāpieņem, jāatstrādā un tad jau viss ir kārtībā. Biju piemirsusi, kā to darīju, kā tiku pie laba rezultāta.
Uz kāda cilvēka rīcību vienmēr reaģēju vienādi, biju aizvainota. Sapratu, ka ar šo cilvēku te nav nekāda sakara, bet tās ir manas ierastās attieksmes.
Laiks bija ap Ziemassvētkiem un tik ļoti gribējās baudīt labu gaisotni, bet iekšēji mocījos ar šīm nepatīkamajām sajūtām…. Izmēģināju dažādus veidus, kā iegūt mieru.. Uz kādu laiku tas patiešām izdevās, bet tad, kad atmiņā atnāca pārdzīvotā situācija, emocijas uzjundījās no jauna….
Tad mani pārņēma dusmas un es sev iekšēji kliedzu: „Pietiek, stop.. .lai top jauna pasaule!!!.” Kaut kas manī notika…, un iestājās miers. Ar savām dusmām, kuras iepriekš izmantoju, lai sevi mocītu, vai domātu par otra cilvēka teikto, šoreiz izmantoju kā radītāju. Tātad dusmas, kas rada…, rada jaunu labu iekšējo stāvokli. Un galvenais, tas dod iekšēju spēku darboties, darboties radoši, kļūstot stiprākam….
Arī šoreiz iekšēji kliedzu, sajutu, ka virzu savu dusmu enerģiju uz priekšu, būtībā tā ir spēka enerģija.
Atceros, kādreiz mani vērtējot kāds cilvēks teica, ka esot spītīga, jo ko izdomāšot to arī realizēšot…. realizēju arī… Esot divu mazu bērnu māmiņa neklātienē pabeidzu augstskolu. Toreiz tie bija 6 gadi. Tagad saprotu, ka tā bija tā pati darbība, kuru tagad apzināti pielietoju.
Pieturoties pie vēdiskās izpratnes, situāciju pieņemu….. bet ar to ilgi sēžot netieku uz priekšu. Ir pārāk maz enerģijas, kas mainītu manu iekšējo nepatīkamo sajūtu un dotu spēku darboties.Un šī dusmu, vai spītības enerģija dod impulsu darbībai.
Vakar vakarā dodoties gulēt dusmīgi izteicu domu, Pietiek… es radu jaunu, pārliecinātu, pārticīgu gaišu savu pasauli….! Jau četros naktī pamodos un manī bija enerģija un jaunas radošas domas.
Mainīt ieradumus, kas ir atkārtotas darbības, vai reakcijas ir ļoti grūti, jo tos nemaz tik viegli nevar ieraudzīt un atpazīt. To varētu salīdzināt ar medībām, kad meklējam medījumu. Zinām, ka viņš tepat kaut kur klīst, kaut kur aiz krūma, bet nekā…. tas atstāj tikai „pēdas”…… Mēs gan zvēru nenošaujam, bet ielūkojamies tam acīs un tad varam viņu tā dusmīgi sapurināt, ka tas aiz bailēm paliek tik mīksts un vārgs, ka var tikt nolikts maliņā un tā vietā atnāk „veselīgs lācis”- drosmīgs ar darbošanās enerģiju. Tas kurš ir tavs spēka avots!!!
Atrodot kā to darīt vienreiz, jāpielieto šī metode vairākkārt, lai tas kļūtu kā jauns ieradums. Ieradums pielietot radošās dusmas, kas izved ārā no iekšējā sastinguma.
Lai TOP!!!
Sarmīte
Parotaļājos ar domu par izvēles iespējām
Kas tās ir par izvēlēm, ko ar to varu darīt un ko man tas varētu dot?
Ikdienas steigā reizēm dzīvojam , varētu teikt, tā autopilotā. Sekojam savam dienas plānam, ja tāds vispār ir. Ja nav, tad kā iet, tā iet… Kur nes tur esmu. Kā ir tā labi….
Bet galvā dienas laikā virmo vesels mākonis ar domām. Par visu ko.. par to, ko nevēlamies, vai nepatīk. Par to, ko gribētu, bet baidāmies. Reizēm pavīd mērķi, kurus, iespējams esam uzrakstījuši, vai domās jau ieraudzījuši, bet tā it kā pa jokam…. Zemapziņa jokus nepazīt, tā seko mūsu domu gājienam, mūsu sajūtām, vai tās ir prieka un aizrautības piepildītas, vai miegainas un reizēm dusmīgas, jo….Tā sevī pasviežam domu – vēlmju „burbuļus”, kas reizēm ātri pārplīst, jo tam otrā sānā ieduram neticības adatu un tas ātri vien pārsprāgst, atstājot slapju šalti mums uz sejas…
Mīļais Dievs gaida mūsu izvēli, meklē un reizēm arī ātri sameklē pasūtīto. Bet kas notiek ar mums?
Lai cilvēks tiktu pie atrastā, Dievs dod mājienus… intuīciju. :
Pēkšņi atnāk doma, piezvanīt kādam cilvēkam. To izdarot saņemsi informāciju, kas dos iespēju nokļūt konkrētā vietā, lai iepazītos ar cilvēku, kas varētu iepazīstināt ar… un realizētu jauno projektu…utt.
Saņemot e- pastu, atver to uzreiz, atliekot malā kādu citu darbiņu, kas varētu mazliet pagaidīt, jo tur gaida piedāvājums…..kas aizvedīs uz sapņu piepildījumu ….
Kā sajust impulsu kad sekot…. piedāvājumam. Katram tas noteikti ir savs. Pēkšņi atnākusi doma, kura noteikti bija jau iepriekš, it kā garāmejot pasūtīta. Un te nu atbilde klauvē… un mums izrādās ir kas svarīgāks darāms.
Varbūt pieklauvēs vēlreiz, bet varbūt arī nē…
Ķermenī sajūtam siltumu un kādas īpašas trīsas, palaižam garām šo sajūtu, bet tā mums varbūt gribēja ko pateikt vai norādīt-, kurp doties, vai konkrētā notikumā -kā labāk rīkoties.
Pēkšņi atnākusi ideāla doma, kura raiti virpinās uz priekšu, rodot dažādus risinājumus, idejām….atkal jaunas idejas utt.
Bieži tā gadās arī man, tikai žēl, ka domām nevar pieslēgt datoru, kas pieraksta visu, kas atnāk….
Tā reizēm dodoties uz darbu vai iepirkties esmu domās uzrakstījusi veselu stāstu, atklājumu sev pašai, kas varētu noderēt arī kādam citam. Ir izvēles iespējas, to ierunāt diktofonā, nedomājot kā tas varētu izskatīties, kad eju pa ielu un savā nodabā kaut ko bukšķu, un noteikti ar apmierinātu un smaidīgu seju. Otra izvēle, ieiet kafejnīcā, ņemt papīra lapu un rakstīt. Trešā izvēle, piefiksēt domās svarīgāko un mājās to pierakstīt .
Reizēm pārņem nepatīkamas sajūtas satiekot kādu cilvēku, bet viņš ir tik pieklājīgs, labi izskatās, kā gan mēs varam viņam atteikt. Prāts saka vienu, bet iekšā kaut ko pavisam citu, tikai iespējams sajūtās to jūtam un sirds nepatikā salecas…kaut kas nav kārtībā… Un re …izrādās, ka tā sajūta, ko sacīja sirds bija pareizā…
Sāku apzināti vērot sevi, kādas izvēles izdaru… Pāris dienas atpakaļ dodoties uz centru, kājas nesa pa vienu ielas pusi, bet tad pēkšņi mainīju virzienu, jo nez kāpēc atnāca tāda vēlme. Ja nebūtu šai vēlmei paklausījusi , nebūtu satikusi kādu interesantu cilvēku. Sarunas laikā padalījāmies ar gaišām enerģijām un pat otrā dienā par to domājot sevī sajūtu prieku, ka pasaulē ir tādi cilvēki…
Katrai izvēlei seko nākamais ķēdes posms. Mēģināšu spēlēties ar izvēlēm, ieklausoties savā intuīcijā. Tas nemaz tik viegli nav jo prāts to pārtrauc. Viņam ir daudz skaļāka rīkle…
Un tomēr, kad sajūtam iekšēju klusumu, tad kad esam kopā ar sevi, nevis ar visu, kas apkārt notiek.. Tad… intuīcija tā klusiņām pakutina,
.. nu vai dzirdi mani?
Vai sajūti?
Vai redzi?
Un tad ir tā, ka saproti, ka nekur nav jāskrien, jāstreso, jānervozē…. un viss notiek… un ja izvēle tomēr nav tā īstā, bet kas zina …. tad ar vieglu attieksmi raugoties arī tai būs rezultāts un tad to atkal var pārspēlēt…
Kā bērns, kas iepazīst pasauli rotaļājoties, jo tajā ir tik daudz interesanta un aizraujoša. Tā arī es šoreiz tā parotaļājos ar domām…kuras atnāca…
Ja manas pārdomas uzrunāja arī Tevi iesaki to
Draugiem.lv un/vai Facebook.
Un te es domāju, ne tikai mīlestību pret otru, bet arī mīlestību pret sevi…..
Mīlēt šodien, nevis nākotnes formā ….
Paldies par pozitīvo gaisotni …
L.L.
No otras puses- mīlestība ir ļoti smags darbs pašam ar sevi….
Sabīne
Bija interesanti uzzināt par beznosacījuma mīlestību, ar ko tā atšķiras no atkarīgas pieķeršanās, kuru dažreiz jauc par mīlestību…
Laima
Ieguvums no semināra ir maģiskie vārdi „Es tevi mīlu”…….
Es taču pati izvēlos kāda būs mana diena, vai ne ?
A.
Man palīdzēja teorija par piedošanu – saprast, kāpēc piedot ir tik grūti.
Sandra
Es atklāju sev meditāciju, nepiedzīvotas un grūti atklājamas sajūtas.
Interesanta bija piedošanas tehnika- „Es piedodu tev, es mīlu sevi” ar kuru noteikti strādāšu, lai piedotu kādam cilvēkam.
Tagad es zinu kā… – apgūtas metodes ( piem. „Zirneklītis „) meditācijas ( Piem. „Dāvanas sūtīšana), tehnikas (piem. ”Piedošanas tehnika).
Man ļoti patika meditācijas, it īpaši spogulītis un mans lielais „ Zilonis,” kurš knapi varēja izlīst ārā pa logu, bet galu galā veiksmīgi tas izdevās…
Ginta
Mani ļoti uzrunāja informācija par to, ja ir sliktas domas vai slikta situācija- pateikties par to!
Regīna
Es esmu tā, kas veidoju savu pasauli – es mīlu, es piedodu, es esmu. Es varu to, kam ticu!
Endija
Paldies, par mīlestību, kuru varēju saņemt no tevis šo divu semināru laikā.
Dace
Es uzdevu jautājumu: „Kas ir mīlestība priekš manis?” Un atradu atbildi :”Mīlestība ir piepildījums.”
Iespējams, šie semināri atvēra manī, ko tādu, kas palīdz pieņemt ļoti svarīgu lēmumu, kaut arī zinu, ka nebūs viegli pārdzīvot –
LIELS PALDIES
Es
Šis seminārs lika aizdomāties par daudzām lietām, kuras likās pašas par sevi saprotamas, bet tagad tām tiek piešķirta cita jēga.
Ilze
… Seminārs bija jauna, fantastiska pieredze. Tas bija kā likt lietā izlasītās grāmatas par savas personības attīstību. ….
Vija
Paldies, Sarmīt, par brīnišķīgajiem vakariem! Es guvu daudz vairāk kā biju gaidījusi….
G
Nākt un ļauties tam ko sniedz Sarmīte…
Ilze
Ļoti daudz ko esmu atklājusi priekš sevis jaunu, izzināju sevi, savu iekšējo būtību….
N
Jo īpaši patika vingrinājums – Es tevi mīlu…., jūtos lieliski jau kuro nedēļu tāpēc vien, ka esmu vairāk atvērusies
mīlestībai….
Elīna
Man ļoti patika nodarbības „Mīlestība maina pasauli”, kurā es ļoti daudz ieguvu priekš sevis.
Inese
Jaunākie komentāri